MĀMIŅAS STĀSTS

Man pati grūtniecība noritēja diezgan smagi. Jau no pirmās nedēļas mani mocīja nežēlīga (vistiešākajā vārda nozīmē) TOKSIKOZE!!! Arī ar pirmo bērnu man bija toksikoze, bet šis bija kaut kas. Es vēmu no rīta līdz vakaram. Es nepārspīlēju. Es nedēļām neko nespēju ieēst. Viss ko iedzēru tiešā ceļā pēc dažām sekundēm jau bija ārā. Gandrīz katru dienu braucu pie ginekoloģes un man laida sistēmas no kurām bija jāpaliek labāk-bet ne manā gadījumā. Normālas grūtnieces ejot pie dakteres klausās, ka viņas nedaudz pastrostē, jo ir 2 kilogramus par smagu, bet es? Es zaudēju 22 kg kamēr gaidīju savu čalīti. Nonācu arī slimnīcā uz 2 nedēļām-tur tiku vaļā no trakās vemšanas un ieguvu jaunu draudzeni. Pēc tā visa man sāka lēkāt spiediens. Te bija zems un tad augsts. Dienā, kad bija jāiet uz kārtējo “bēbīša tehnisko apskati” man parādījās nedaudz gļotainas asinis.

Aizbraucu pie savas ārstes, apskatīja mani, paklausījās mazo, samērīja spiedienu un neko nepaskaidrojot iedeva lapiņu, kurā teikts, ka man jābrauc uz Gaiļezeru- jāpaguļ kādu nedēļu, jāparegulē spiedienu. Nu ko, braucu mājās, salieku mantas un braucu uz Gaiļezeru. Uzņemšanā atkal samēra spiedienu-saka, ka esot par augstu, iesim uz ginekoloģisko apskati. Apskatīja mani praktikante, viņa pasauca dakteri, viņa apskatīja-abas saskatās, man neko nesaka. Skatās vēlreiz. Pēc kāda laiciņa saka, lai apguļos un pagaidu. Es atbildu, ka man ērtāk ir sēdus, jo ir muguras problēmas. Nē vajagot gulēt! Jautāju vai drīkstu tad uz sāna un vai noticis kaut kas slikts. Atbilde – “Mēs neko sliktu nesakām”. Tā nu es tur guļu kā princese un tad man paziņo, ka esot izsaukta ātrā palīdzība (šobrīd jau tas liekas komiski) un, ka mani pārvedīs uz Stradiņu slimnīcu. Tā mani vizināja guļot uz sāna pa uzņemšanas nodaļu un neko nesakot, kas, kāpēc?!?!?! Aizbraucām uz Stradiņu slimnīcu un mani ved uz Dzemdību nodaļu. Lieki piebilst, ka apjuku, jo zinu, ka ginekoloģijas nodaļa ir vienu stāvu zemāk. Apskata mani jau vēlreiz un saka, ka sagaidīsim dakteri. Es jautāju kādēļ mani atveda ārstēt spiedienu uz Dzemdību nodaļu??? Māsiņai lielas acis un jautā, ko man teica mana ārste un Gaiļezerā. Atbildu, ka veda mani spiedienu regulēt un ienāk daktere. Apskatās papīrus un saka, ka iesim uz dzemdību zāli!!! Māsiņa dakterei saka, ka māmiņa vispār nav lietas kursā par to, kas notiek. Abas skatās uz mani un es ar asarām acīs uz viņām un jautāju kāpēc uz dzemdību zāli? Man ir TIKAI 23.nedēļa!!!!

Un tad mani kā ar aukstu ūdeni aplēja. Nē! Trakāk! Mani apbēra ar ledu. Bērniņš esot gatavs dzimt un man jau ir 4.cm atvērums. Iesim uz dzemdību zāli un dzemdēsim! Kāds dzemdēsim? Kāds atvērums? Man ir 23 nedēļa. Es neesmu gatava dzemdēt. Es taču knapi pusē savam laikam esmu. Un protams, pa vidu man visu laiku saka, lai es nomierinos, ka nedrīkst uztraukties. Nopietni? Tagad tas liekas smieklīgi, bet tajā brīdī es trīcēju, jo biju pamatīgā šokā. Dakterīte gan bija ļoti jauka. Apskatījās vēlreiz, pajautāja vai ļoti sāp. Es bolu acis un nesaprotu par kādām sāpēm viņa runā.

Atbildēju, ka jūtos fantastiski labi un nekas neliecina par dzemdību tuvošanos. Un tur uz vietas tika izlemts, ka mēģināsim vilkt laiku cik varēsim. Un tā mēs vel precīzi divas nedēļas nogulējām STINGRĀ gultas režīmā. Nedrīkstēju iet ne uz wc, ne dušu. Dažas dienas pirms dēliņa dzimšanas man lēnām sāka pilēt ūdeņi un jau īstajā dienā tie sāka vairāk un vairāk tecēt. Bija ap 15.00 dienā, kad mani nu jau tiešām aizveda un atstāja dzemdību zālē. Pielika pie sistēmām, deva zālītes, lai dēliņam plaušiņas sāk darboties. Arī ik pa brīdim jautāja vai ļoti sāp, bet es nejutu pilnīgi neko. Vienīgais, ka ļoti bieži vajadzēja uz wc, bet staigāt man joprojām nebija ļauts. Pēdējā sistēma beidzās ap pusnakti, māsiņa teica, lai paguļu, jo joprojām nebija nekādas sāpes nekā.

Un te bija humoriņš. Par cik bija covid laiks, vīrs nebija klāt, biju viena pate, nakts vidus un nevaru saprast kur ir poga, lai uzspiestu, ja vajag kādu pasaukt. Pogas nav. Neticēsiet! Vecmāte iedeva savu telefona nr, lai zvanu, ja kas :D Biju nogurusi, izlēmu, ka tiešām pagulēšu. Aizmigu diezgan neērtā pozā, pamodos pēc dažām minūtēm kā izrādās, un sāpēja mugura. Iekārtojos savādāk, atkal iemigu, likās, ka esmu kārtīgi pagulējusi, bet nekā. Tikai 5.minūtes un mugurā sāp vel vairāk un sajūta, ka griežas vēders. Bet es pilnīgi pārliecināta, ka tas dēļ manas muguras problēmas. Tā tas turpinājās līdz 01:00, aizmiegu un pamostos pēc dažām minūtēm, un tad jau sāka sāpēt tā kārtīgāk vēdera lejasdaļa. Saprotu, ka kaut kas notiek, zvanu vecmātei un saku, ka man sāp. Pagāja burtiski minūte un saskrēja pie manis māsiņa, vecmāte, daktere, neonatologs un aiz muguras bija vel kāds. Visi zibenīgi sastājās savās vietās, darba gatavībā …. Un nekas nenotiek. Man ne sāp, nekā vairs :D Sajutos muļķīgi.

Pirmās kontrakcijas parādījās pēc kādām 5 minūtēm, nākamā līdzīgi, tā diezgan neregulāri. Un tā pagāja nepilnas 2 stundas un mans mazais bija klāt. Protams, neviena pīkstiena nebija, man viņu nerādīja, bet es tāpat ieraudzīju. Nebija nekas līdzīgs bēbītim, mazs sārti violets vairāk līdzīgs citplanētietim cilvēciņš. Neonatologs ļoti aktīvi sadarīja visu un aiznesa manu puikiņu. Paliku pilnīgā neziņā, bet apzinājos, ka viņam palīdzēs. Tikmēr zālē nomainījās cilvēki. Palika viņu vairāk. Apjuku un pajautāju, kas tagad notiks. Man atbildēja, ka man tagad būs nedaudz jāpaguļ, jo tā kā, nebija īstais laiks mazulim dzimt, tad placenta arī pati nav gatava nākt ārā un man veiks tīrīšanu. Un visas kontrakcijas sākās no sākuma. Tas bija negaidīti nepatīkami.

Nevarēju sagaidīt, kad mani iemidzinās. Pamodos tieši tad, kad man šuva plīsumus. Jā!! Tieši tā. Tik maziņš un sataisīja man plīsumus. Ar to arī beidzās mana grūtniecība. Vel ilgi pēc tam nevarēju noticēt, ka vairs neesmu stāvoklī, ka man nav puncīša. Bija tāda sajūta, ka mazais joprojām ņemas pa punci. Rokas automātiski likās uz vēdera. Palika tāda sajūta, ka kaut kas nav pabeigts. No rīta mani palaida apciemot vismazāko cilvēciņu kādu jebkad esmu redzējusi. Man līdz šim nebija ne mazākās nojausmas, ka tik maziņi dzimst un dzīvo. Tā bija pilnīgi cita realitāte. Daktere man stāstīja par mazo, kas un kā, bet diemžēl es neko no tā visa nedzirdēju. Es biju šokā.

Aizgāju atpakaļ uz istabiņu un sāku histēriski raudāt. Es biju pilnīgi viena. Pie manis vairs neviens nenāca, nevienam vairs neinteresēja kā es jūtos. Nekad nebiju jutusies tik vientuļa, kā tajā dienā un tur. Mājās bija vīrs un meitiņa ar kuriem sazvanījos vakaros. Man nebija dzelzs nervi un raudāju katru vakaru, cik ļoti gribējās mājās. Stradiņu slimnīcā kopā nogulēju 2 nedēļas ar mazo puncī un nedēļu, kad mazais piedzima. Vienīgais, kas ļāva aizbēgt no realitātes bija filmas un seriāli. Bija atvestas grāmatas, bet tālāk par dažām lapām netiku. Nezinu kāpēc. Šis bija tiešām grūts posms un sanāca diezgan daudz noslēgties sevī. Bija tikai daži cilvēki, kuriem vēlējos kaut ko stāstīt par to, kas notiek. Centos meklēt informāciju par šo visu internetā. Informācija bija tiešām ļoti skopa.

Tūlīt būs pagājuši jau 3 gadi kopš šī piedzīvojuma, bet es joprojām to atceroties varu sākt raudāt uz līdzenas vietas. To visu nevar tā īsi aprakstīt. Tajā visā bija gan labais, gan ne tik patīkamais. Pārbraucot uz BKUS es apskatīju visas bildes un aprakstus pie tām par mazajiem cīnītājiem, un viens iespiedās atmiņā tik ļoti ..TICIET SAVAM MAZULIM!!!! Un es viņam ticēju tik ļoti, ka es negribēju ticēt nevienai sliktajai diagnozei, ko mums teica ārsti. Un pareizi darīju. Ir mums dažas veselības problēmas, bet ne tādas, lai tas traucētu dzīvot. Dēliņš ir tik aktīvs, optimistisks un zinātkārs. Īsts gudrinieks. Lepojos ar viņu un man ir prieks, ka pateicoties viņam es uzzināju par šo citu realitāti, kurā ir šie mazie cilvēciņi un visi kopā varam palīdzēt citām māmiņām, kuras tikko kļuvušas par priekšlaicīgi dzimuša bērniņa mammu, vai viņām to pat nenojaušot vel tikai par tādām kļūs.