ROLANDS

Rolands piedzima 3.jūnijā, 1060g, 35cm garš. Kopš 25. grūtniecības nedēļās Rolands atpalika augšanā, līdz augšana apstājās pavisam. Atceros 29.maiju,pēdējo vizīti Rīgā,kur daktere man teica:"Viss,Tu aizbrauc mājās,sakravā mantas un brauc atpakaļ." 30.maijā ieradāmies Dzemdību namā, 3x dienā klausījās sirdstoņus, man iepotēja plaušu potes,lai Rolands piedzimstot varētu elpot pats. 3.jūnijā mūs aizveda uz operāciju zāli,kur nu sākās Rolanda stāsts. Biju tik nobijusies,jutu,ka mani rausta, vienā brīdī tik dzirdēju vārdus: "ātri parādīsim mammītei!" Viņš bija tik mazs un es viņu ātri divreiz nobučoju. Viņu aizveda prom. Pirmajā vakarā redzēju savu mazo bērniņu. Nākamajā dienā man jau viņu iedeva turēt "ķenguriņā". Tik viegls kā pūciņa,bet es tajā mirklī biju vislaimīgākais cilvēks. 

Dzemdību namā bijām nedēļu, tad tikām pārvesti uz BKUS. Pirmo dienu es vienkārši raudāju,jo es nesapratu neko,kas vispār notiek. Pirmās dienas,kad bija jāiet aprūpēt Rolands,man bija bail nodarīt viņam pāri. Es gribēju,lai māsiņas visu izdara. Es tiešām biju nobijusies. Līdz vienā vakarā pēc būšanas ķengurā, kad par Rolanda aprūpi atbildīgais bija puisis. Es viņam teicu:" Man vēl nesanāk visu izdarīt pašai, vai Jūs man palīdzesiet? Man katru reizi bija bail pozicionēt viņu no viena uz otriem sāniem. Viņš teica:"Darīsim visu kopā!" Kad vakara aprūpe bija beigta, viņš mani uzslavēja, ka man izdevās lieliski. Ja Jūs zinātu cik lepna es jutos! Es vairs neraudāju par to,ka man nesanāk. Nākamajā dienā es ar lielāko pārliecību ka man izdosies,visu izdarīju pati! Drīz vien mēs tikām uz otro etapu. Tur es dakterei pirmajā dienā jautāju vai drīkstu viņu ņemt rokās, jo es domāju,ka es to nedrīkstu. Cik dīvaini prasīt kādam citam,vai varu ņemt rokās savu bērnu. Rolands auga braši, pirmajā mēnešjubilejā daktere teica,ka nu viss,divas dienas un brauksiet mājās. Es domāju nu kā,jau tik ātri, vai tad mums te nav jāpaliek ilgāk? Es tiešām biju pārāk pārbijusies. 5.jūlijā jau devāmies mājās.

Slimnīcā esot, es vairākas reizes izlasīju mammu pieredzes stāstus piedzimuagrak.lv, ka jau zināju gandrīz tos no galvas.

Nu jau Rolandam ir 1g5m, viņam viss ir labi! Esmu pateicīga visiem dakteriem,sākot jau ar Rīgas Dzemdību namu un BKUS,kā arī Olivera mammai Unai ,kura man visu izstāstīja,kas mani sagaida katrā vietā! Tas man ļoti palīdzēja sagatavoties būšanai slimnīcā. Paldies!