UN LŪDZIET

Naktī sāpes vēderā pieņēmās spēkā un uz rīta pusi pat joga nepalīdzēja. Izsaucām ātros, tikmēr sākās vemšana un caureja, nodomāju, ka esmu saindējusies. Jutu neciešamas sāpes vēdera apakšdaļā un muguras daļā. Ierodoties dzemdību nodaļā, nevarēju noticēt, ka ir sākušās dzemdības, jo bērniņam bija jādzimst tikai  janvārī. Es visu laiku raudāju, nevarēju rimties.

Visiem bija bail, teica, ka mazais var būt ne tāds, kā pārējie, jo līdz galam nav attīstījies. Aplika vēderam lentu un es dzirdēju viņa sirdspukstus un raudāju. Nevarēju vairs iedomāties, ka viņa var nebūt. ...Man veica ķeizargriezienu, viss notika kā dūmakā, raudāju un lūdzu Dievu un iedomājos, skaidri iztēlojos, kā mēs ar dēlu brauksim ar velosipēdu. Iztēlojos visu līdz mazākajam sīkumam.... Dēlu pēc pāris stundām aizveda uz Jēkabpili, tās bija manas dzīves ilgākās un raudulīgākās 4 dienas. Tiklīdz varēju piecelties, mēģināju atslaukt pieniņu, jo tas mazajam bija ļoti vajadzīgs. Pirmo video atveda vīrs, kur dēls skaļi brēca 4 sekundes. To skatījos 1000 reižu un no rokām neizlaidu birku ar dzimšanas svaru 1,040 g un garumu 35 cm.

Dēls piedzima 26. nedēļā. Piektajā dienā beidzot viņu ieraudzīju BKUS intensīvajā nodaļā inkubatorā pieslēgtu visiem tiem vadiņiem un adatām... Viņš bija dzīvs... pārējais bija mazsvarīgs. Centos visu laiku būt viņam klāt, likt virsū rokas, just viņu. Tad atļāva likt pie krūts, apkampt, čukstēt viņam mīļus vārdus un dziedāt, lasīt. Vairs neraudāju, jo mammām ir jābūt stiprām, lai bērni jūt, ka ir drošībā un IR VIŅĀM vajadzīgi. Tas ir mans pirmais dēls un viņš bija tik maziņš, kā miniatūrā ļoti izbadējies cilvēks. Atrodoties viņam blakus, zināju, ka kādu dienu mēs brauksim mājās. Slimnīcā pavadījām divus mēnešus. Tagad mums ir 7 mēneši, esam apvēlušies un gandrīz rāpojam. Šķiet tā kādu iemeslu dēļ vajadzēja, lai es viņu mīlētu vēl vairāk, lai es apstātos, ievilktu elpu un sāktu dzīvot savādāk. Mammas zīmējiet nākotni - tas palīdz! Un lūdziet.