BETIJA

Betijai ir trīs ar pusi gadi, viņa iet bērnudārzā un grupiņā ir viena no mazākajiem bērniem, taču meitene ir tikpat gudra un galvenais – vesela. “Meita piedzima 26.grūtniecības nedēļā, svēra 820 gramus un bija 34 centimetrus gara. Atceros, Stradiņos man teica, ka jāiet uz dzemdību zāli, bet es atbildēju, ka neesmu atnākusi dzemdēt, tikai uz pārbaudi. Man ļoti palīdzēja priekšlaikus dzimušu bērnu fotoattēli  gan Stradiņa slimnīcā, gan bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Meklēju līdzības ar savu bērniņu un iedvesmojos, jo attēlos redzami tikko dzimuši mazuļi un pēc tam, kad paaugušies un jau staigā paši,” stāsta Agate.

Arī viņa ar meitu slimnīcā pavadīja divus ar pusi mēnešus, turklāt Betijai pēc dzimšanas atklāja problēmas ar aortu, tāpēc meitenīti gatavoja sirds operācijai. Tomēr dienā, kad tai vajadzēja notikt, Ventspilī piedzima bērniņš ar iedzimtu sirdskaiti. Viņam steidzami bija nepieciešama operācija, tāpēc Betijai paredzēto manipulāciju atlika uz vēlāku laiku. “Meitu sargāja eņģeļi, jo pēc tam ārsti izlēma, ka neoperēs – problēmas ar aortu bija atrisinājušās,” priecājas sieviete un, tāpat kā pārējās mammas, saka vislielāko paldies visām medmāsiņām, ārstiem un īpaši dakterei Vārpai, kuru Agate sauc par savas meitas sargeņģeli. “Regulāri viņai atrādāmies, klausām dakteres padomiem,” piebilst Betijas mamma.  

Par mazulītes ierašanos pasaulē sākumā zinājuši vien paši tuvākie, un abas strādājošās omas uz maiņām pieskatījušas Agates lielo dēlu, kurš tolaik bija tikpat vecs, cik tagad viņa mazā, mīļā māsa. “Tas bija vasaras sākums, un mēs ar viru gribējām visu laiku būt klāt meitiņai. Jāsaka, arī brālis iemācījās glabāt noslēpumu, lai gan ļoti priecājās, ka viņam ir mazā māsa,” saka Agate. Viņa vēl piebilst, ka uzreiz pēc meitiņas piedzimšanas abi ar vīru vienojušies – bērnu ir jānokrista. “Paldies priesterim, kurš atlika visus darbus, atbrauca uz Stradiņiem no otra Rīgas gala un nokristīja meitiņu.  Tad ieguvām sava veida mieru – ka no savas puses esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais ir Dieva rokās. Viņš mūs tiešām arī sargāja.”