AMĒLIJA

Teikšu godīgi, ir bijis grūti par šo runāt un bija vajadzīgs laiks, lai spētu dalīties ar mūsu stāstu, bet ceru, ka šis kādai māmiņai dos spēku un ticību!

2019. gada 31. augusta rītā, mūsu meita Amēlija pasteidzās un piedzima 25+6 nedēļās – 950gr maza. Mēs nezinājām ko sagaidīt. Bija ļoti bail, ka viņu zaudēšu.  

Pirmās dienas mūs sagaidīja ar diezgan smagām ziņām, taču mēs no sirds ticējām, ka viss būs labi.

Liekas, dzīvojot nodaļā, piedzīvojām visu iespējamo, ko vien var piedzīvot, dzīvojām pa kalniem un pa lejām. No pirmajiem smaidiem, līdz smagām krīzes situācijām, smagiem iekaisumiem un ne tikai. Katru dienu ar vīru pavadijām nodaļā no 12-21 vakarā, turējām meitas rociņu, ķengurojām, dziedājām, stāstijām pasakas, lasījām komiksus, cerējām un sapņojām par ceļu mājās. Bija vasaras beigas, bet bija jāgaida līdz beigsies rudens un sāksies ziema. Pēc 2 mēnešu cīņas, pirmo reizi meita elpoja pati! Tā bija viena no mūsu laimīgākajām dienām mūžā, mēs raudājām kā mazi bērni. Tajā pašā dienā tikām pirmajā vannā un no inkubatora gultā! Tie bija svētki! Drīz vien mācijāmies arī ēst, un nonācām palātā, kur pavadijām laiku kopā 24/7. Brīvdienās brauca tētis, pasūtijām gardu ēdienu un izbaudijām laiku kopā - kā ģimene. Līdz 13. decembrī beidzot pienāca diena, kad laimīgi braucām mājās.

Pa šo laiku, 1. nodaļa bija pārtapusi par mūsu otro ģimeni. Citas māmiņas par draudzenēm, ar kurām tiekamies vēljoprojām un priecājamies, cik bērni izauguši lieli un brīnišķīgi cilvēciņi!

Kā mums iet tagad? Lieliski! Amēlija ir visjaukākais un sirsnīgākais cilvēciņš ko pazīstu, viņa ir ļoti gādīga, pieklājīga, maiga un mīlestības pilna, ļoti stipra un cauri dzīvei iet ar plašu smaidu! Svarā un garumā panākusi savu faktisko vecumu. Intelektā pārspējusi savu vecumu. Viņas vārdu krājums ir prātam neaptverams, divos gados, meita runā teikumos, pamatā runā latviski, taču māk ļoti daudz vārdus arī krieviski, māk krāsas, skaita līdz 10, zin veselu enciklopēdiju ar dzīvniekiem un viņu skaņām, spēj raksturot emocijas un garšas, mīl būvēt torņus, skatīties grāmatas, klausīties un mācīties no tām, zīmēt, gleznot, palīdzēt mājas un dārza darbos!

Šī pieredze mūs salauza, lika nomesties ceļos, lūgt un cerēt. Mīlēt bez nosacījumiem, darīja stiprākus kā jebkad, iemācija priecāties par katru brīdi un atrast laimi sīkumos, lai cik tas reizēm bija grūti. Tici, mīli un nepadodies, Tev viss izdosies!  

Milzīgs, sirsnīgs paldies 1. Nodaļas dakterēm un māsiņām. Laurim Šmitam un komandai. Sergejam Vedenskim, Valdim Skotelim. ❤️  

atpakaļ uz Vecāku stāstiem..