draugiem.lv
facebook.lv

Lasīt stāstus

Agatas stāsts: "kādas dzemdības viņa vēl ir tik maza"

Drauds, ka būs jādzemdē pirms laika bija jau kopš 32. nedēļas. Atceros, ka pirmā mana doma bija "kādas dzemdības viņa vēl ir tik maza". Iemesls šim pārdzīvojumam bija paaugstināts alats- toksisko vielu pilnīga neizvadīšanās no ķermeņa. Kas izpaužas kā nieze pa visu ķermeni. Raudājām abi ar vīru, jo sapratām kādas tam var būt sekas. Tiku ievietota slimnīcā, katru otro dienu asins analīzes. Meitiņas plaušas tika sagatavotas elpošanai. Katru dienu cēlāmies ar mērķi novilkt vēl dienu, nedēļu. Ideāli, ja līdz 37. Nedēļai. Mums izdevās! Dienā dzēru 3 l ūdens, izvairījos no ēdieniem, kas dod slodzi aknām. Mana meitiņa pieteicās pati 29. decembrī un piedzima 35.nedēļās un 4 dienās. Svars 3,150 kg un garums 55cm. Bija problēmas ar ēšanu, viņai nebija spēka piecelties, lai paēstu, kur nu vēl lai zīstu no krūts. Reizēm tas prasīja pat stundu. Pirmajās trijās dienās meita svarā nokritās līdz 2.700 kg. Sākumā pat nesapratu, kas notiek. Pēc piecām dienām, kad devāmies mājās, bijām stingrā ārstu uzraudzībā. Likām modinātāju ik pēc 1.5h, lai pieceltu un pabarotu mazo. Pēc 2 mēnešiem viss nostājās savās vietās- meitas svars bija labs, apetīte arī, nu jau pati cēlās uz barošanu. Drīz jau mazajai būs 9 mēneši- aktīva , smaidīga un apaļīga mazulīte. Ir nedaudz manāms, ka viņa atpaliek attīstībā, vēlāk sāka sēdēt- stabili sēž no 8 mēnešiem, vēl tikai mācās rāpot. Bet tas izlīdzināšoties aptuveni 2 gadu vecumā.

 

Ingas stāsts: ticiet saviem mazajiem - viņi grib dzīvot!

 Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 3 mēneši kopš brīža, kad mana dzīve uzņēma jaunus apgriezienus un brīža, kad es tik ļoti biju pateicīga, ka ir šāda vieta, kur palasīt pieredzes stāstus, kas iedvesmo un palīdz nezaudēt cerību. Mammas, tēti! Dalieties savā pieredzē, jo citiem tas var būt pēdējais cerības salmiņš un iedvesmot ticēt! Mūsu Emīls piedzima 35.gr.nedēļā (sāka tecēt ūdeņi un kontrakcijas tā arī nesākās, tāpēc bija akūtais ķeizars). Kā viss notika līdz tam brīdim un tajā brīdī, neizplūdīšu, jo katram būs savs scenārijs. Emīlu uzreiz pēc operācijas ievietoja Intensīvajā terapijā (Stradiņos), kur sākās ļoti mokošas un murgainas diena. Emīls pats elpoja, bet bija nepieciešams elpošanas atbalsts, tādēļ tika barots caur zondi. Redzēt mazuli pieslēgtu pie sistēmām, katrā rokā pa katetrai, aptīts ar vadiem… un dzirdēt tās pīkstošās raudas - tas ir briesmīgi. Pirmās reizes, kad man ļāva nākt viņu apraudzīt (lai atnestu atslaukto pieniņu) es nevarēju valdīt asaras, man tiešām likās, ka tā neesmu es, kur tagad atrodos, man likās, ka mana dzīve ir ar kādu samainīts un tas viss ir vienkārši murgs. Pirmās 3 dienas es biju staigājošs zombijs. Un, izlasot visus šeit publicētos stāstus, ar ceturto dienu es sev kategoriski neļāvu raudāt un čīkstēt! Saņēmu sevi rokās un savu mazuli apraudzīt gāju kā stipra, cerības pilna un optimistiska mamma. Es Emīlam stāstīju, ko darīsim, kad tiksim mājās, stāstīju, ka vasarā brauksim uz laukiem pa zāli rāpot, kā mājās kopā snauduļosim un, cik ļoti viņu mīl visi draugi un radinieki. Katra reize, kad gāju apciemot mazo, bija mokoša un tajā pašā laikā priecīga, jo vienmēr cerēju saņemt labas ziņas un dzirdēt vārdus :"Emīls elpo pats! Piektajā dienā pusdienlaika gājiens pie Emīla bija skaistākais mirklis - viņš sāka elpot pats. Un ar to sākās mūsu mājupceļš, lai gan vēl nedēļu gulējām BKUS, toties zinājām, ka viss ir labi un būs vēl labāk! Mammas, ticiet saviem mazajiem - viņi grib dzīvot! Ticiet viņu spēkam, mīlestībai un cīņas sparam!

 

Lindas stāsts: Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā un svēris vien 775g

Sveicināti. Vēlos padalīties arī ar savu pieredzi. Mūsu dēliņš piedzima 24. grūtniecības nedēļā, svēra vien 775g un bija 30 cm garš- tāda miniatūras lellīte. Viss sākās 2 dienas pirms dēliņš piedzima. Parādījās smērējumi, bez nekādām sāpēm vai citām izmaiņām, drošības labad devos uz Dzemdību namu, lai veiktu USG, ārsts noteica nekas labs nav, jo ir dzemdes atvērums 3,5cm un ir jāpaliek uz saglabāšanu. Tā nu es gulēju uz saglabāšanu ,pie sistēmām un lūdzu mazulītim, lai tik viņš nesteidzas vēl nākt šajā pasaulē, lai aug un attīstās, bet viņš bija izlēmis savādāk. Bija otrās dienas vakars kopš biju slimnīcā, jutu kaut kas nav labi. Sākās nenormālas vēdera sāpes, cietos un cietos, jo nedomāju, ka man sākušās dzemdības.. kamēr neizturēju un saucu ārstu, kurš veicot apskati secināja, ka man ir pilns dzemdes atvērums un ir jādodas uz dzemdību zāli. Pēc nepilnām 4o min mazulītis bija klāt, viņu sagaidīja neonatologu komanda, dēliņš piedzima bez pirmā kliedziena, neelpoja, iekliedzās tikai pēc 15 min (tā vismaz ir rakstīts slimnīcas izrakstā). Ārsti cīnījās par mūsu mazulīti Intensīvajā terapijā, 5.dienā mūs pārveda uz BKUS. Gāja mums ļoti smagi, jo dēliņš pats neelpoja ļoti ilgi. Slimnīcā būdami esam pārcietuši- sepsi, meningītu, krampjus, Bottala vada slēgšanu (operāciju) .Cerības mums nedeva ne mirkli, jo smags, neparedzams stāvoklis bija 2,5 mēnešu garumā, katra minūte, stunda bija stresa pilna... Bet dēliņš cīnījās par sevi un izcīnīja šo cīņu ar uzvaru- 3 mēnešus pavadījām BKUS, visu cieņu ārstiem, māsiņām un visiem citiem ,kas bija kopā un cīnījās kopā ar mums. Tagad dēliņam ir 3,5 gadi, viņš  attīstības ziņā ir tāds pats kā citi vienaudži. Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā un svēris vien 775g.

Veselību, ticību, mīlestību vēlot  Linda (Ralfa mamma)


 Ievas stāsts: “Dēli ir pirmie dvīņi dzimtā.”

Dvīņu puikām Edvardam un Robertam ir gads un divi mēneši. Kā saka Ieva, puikas ir pirmie dvīņi dzimtā. “Vienīgā sakritība ir tā, ka abi ar vīru pēc horoskopa esam Dvīņi,” viņa smej un piebilst, ka bijis liels pārsteigums, uzzinot, ka puncī mājvietu raduši divi bērniņi.

Kā jau brašiem puikām pienākas, bērni auga strauji un šaurības dēļ nolēma nākt pasaulē jau 30. grūtniecības nedēļā. Dvīņi bija 42 centimetrus gari, Edvards svēra 1600, bet Roberts – 1400 gramus. Tagad gan brāļi svara ziņā ir mainītās lomās, lai gan abi ēdot vienlīdz dūšīgi. Arī izskata un rakstura ziņā puiši ir atšķirīgi, taču abi veseli un attīstīti bērni. Tomēr sākums bijis grūts.

Izmisuma, daudz baiļu un neziņas – tās ir izjūtas, ar kādām Ieva raksturo pirmo laiku pēc bērniņu piedzimšanas. “Tāpēc gribu pateikt lielu paldies gan Rīgas Dzemdību nama kolektīvam, gan Bērnu slimnīcas Neonatoloģijas nodaļas personālam Vienības gatvē, kur bijām divus mēnešus. Man šie ir pirmie bērni, turklāt priekšlaicīgas dzemdības – biju apjukusi un pat elementāras, it kā zināmas lietas šķita kā morzas ābece,” saka Ieva. Tādās reizēs palīdzējušas laipnās medmāsiņas, kuras ierādījušas, kas un kā darāms. Palīdzējusi draudzība arī ar citām māmiņām nodaļā. “Katrai jau ir savs stāsts, bet kopā būšana ļoti palīdz,” piebilst žiperīgo dvīņu mamma.  

Viņa atceras, ka uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē ar abiem puikām pārvesta dienā, kad ārā bijuši 30 grādi virs nulles, taču mājās ģimene devusies oktobra beigās, kad ārā bijis skaists, krāsains rudens. “Arī aizbraucot mājās, ne par ko vairs nebaidījos, jo personāls ļoti sagatavo vecākus ikdienai,” atklāj Ieva un piebilst, ka, lai arī nedaudz lēnāk kā vienaudži un tamdēļ ar puikām vairāk jāpadarbojas, tomēr dēli izauguši braši un arī blēņas pazīst: “Viņi viens otru spundē skapī, kož astē kaķim... Tagad ir ļoti grūti izskraidīt līdzi abiem, bet priecājos, ka Dievs mūs nosargāja.” 


 Ilzes stāsts: “Svarīgs ir visas ģimenes atbalsts.”

“Tas bija tik sen – pirms 17 gadiem. Daudzas lietas jau piemirsušās, bet pārdzīvotā dēļ meita ir vienīgais bērns. Lai gan rezultāts ir ļoti pozitīvs, visu laiku nepameta piesardzība – ja nu tas vēlreiz atkārtojas?” atzīst Ilze.

Elizabete piedzima 24.-25. grūtniecības nedēļā ar ķeizargriezienu un svēra 925 gramus. “Pat cukura paciņa nebija,” saka Ilze “tāpēc esmu pateicīga dakterei, kura darīja visu, lai glābtu mūsu bērnu un pieņēma lēmumu veikt ķeizargriezienu. Pēc meitas piedzimšanas sākās mūsu ļoti neparastā  dzīve.”

Elizabete nāca pasaulē 27.novembrī, tuvojās Ziemassvētki, visa planēta satraukti gaidīja jauno tūkstošgadi, bet Ilzes vienīgā doma bija – kaut meitiņa izdzīvotu un būtu vesela. “Nedēļu pēc dzemdībām mūs pārveda uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur mūs sagaidīja fantastisks kolektīvs. Tad sākās mūsu cīņa divu ar pusi mēnešu garumā. Gāja visādi, bet 15.februārī devāmies mājās, un tolaik meita svēra jau vairāk nekā divus kilogramus,” atminas Ilze.

Viņa priecājas, ka bērns attīstījās labi, un arī tagad meitai ir laba imunitāte. Elizabete mācās vidusskolas 10.klasē, daudzus gadus dejo tautas dejas, bet šogad sākusi apgūt arī bungu spēli. Viņas krustmāte ir atzinību guvusī fizioterapeite Klaudija Hēla, ar kuru kopā Ilze savulaik studējusi. “Viņa visu laiku bija klāt, uzraudzīja meitu, atbalstīja gan mani, gan Elizabetes tēti. Neizsakāms paldies viņai, tāpat kā dakterei Tropai un Kviļūnai, kā arī visam Neonatoloģijas nodaļas kolektīvam,” teic Ilze un piebilst – lielu atbalstu sniegusi arī ģimene. “Mamma gatavoja zupas un veda uz slimnīcu, meitas tētis mani mēdza aizvest pusdienās arī ārpus slimnīcas, lai mana diena būtu mazliet citādāka. Atbalsts bija liels un tas ir ļoti vajadzīgs, jo tās dienas ir saspringtas,” teic sieviete.


 Agates stāsts: “Meita svēra 820 gramus.”

Betijai ir trīs ar pusi gadi, viņa iet bērnudārzā un grupiņā ir viena no mazākajiem bērniem, taču meitene ir tikpat gudra un galvenais – vesela. “Meita piedzima 26.grūtniecības nedēļā, svēra 820 gramus un bija 34 centimetrus gara. Atceros, Stradiņos man teica, ka jāiet uz dzemdību zāli, bet es atbildēju, ka neesmu atnākusi dzemdēt, tikai uz pārbaudi. Man ļoti palīdzēja priekšlaikus dzimušu bērnu fotoattēli  gan Stradiņa slimnīcā, gan bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Meklēju līdzības ar savu bērniņu un iedvesmojos, jo attēlos redzami tikko dzimuši mazuļi un pēc tam, kad paaugušies un jau staigā paši,” stāsta Agate.

Arī viņa ar meitu slimnīcā pavadīja divus ar pusi mēnešus, turklāt Betijai pēc dzimšanas atklāja problēmas ar aortu, tāpēc meitenīti gatavoja sirds operācijai. Tomēr dienā, kad tai vajadzēja notikt, Ventspilī piedzima bērniņš ar iedzimtu sirdskaiti. Viņam steidzami bija nepieciešama operācija, tāpēc Betijai paredzēto manipulāciju atlika uz vēlāku laiku. “Meitu sargāja eņģeļi, jo pēc tam ārsti izlēma, ka neoperēs – problēmas ar aortu bija atrisinājušās,” priecājas sieviete un, tāpat kā pārējās mammas, saka vislielāko paldies visām medmāsiņām, ārstiem un īpaši dakterei Vārpai, kuru Agate sauc par savas meitas sargeņģeli. “Regulāri viņai atrādāmies, klausām dakteres padomiem,” piebilst Betijas mamma.  

Par mazulītes ierašanos pasaulē sākumā zinājuši vien paši tuvākie, un abas strādājošās omas uz maiņām pieskatījušas Agates lielo dēlu, kurš tolaik bija tikpat vecs, cik tagad viņa mazā, mīļā māsa. “Tas bija vasaras sākums, un mēs ar viru gribējām visu laiku būt klāt meitiņai. Jāsaka, arī brālis iemācījās glabāt noslēpumu, lai gan ļoti priecājās, ka viņam ir mazā māsa,” saka Agate. Viņa vēl piebilst, ka uzreiz pēc meitiņas piedzimšanas abi ar vīru vienojušies – bērnu ir jānokrista. “Paldies priesterim, kurš atlika visus darbus, atbrauca uz Stradiņiem no otra Rīgas gala un nokristīja meitiņu.  Tad ieguvām sava veida mieru – ka no savas puses esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais ir Dieva rokās. Viņš mūs tiešām arī sargāja.”


Man bija preeklampsija, un augstā spiediena dēļ bērniņš vēderā pārstāja augt. Ārsti pieņēma lēmumu steidzami veikt ķeizargriezienu un mans dēls piedzima 31. nedēļā, 1,330 kg smags un 42 cm garš. Dzemdību namā reanimācijas dakteri, bērnu inkubējot, un izmisīgi cīnoties par to, lai viņa plaušas atvērtos, tās papildus traumēja. Taču bērniņš sāka elpot un plaušas atvērās. Vēlāk, pārvedot uz BKUS, konstatēja, ka plaušām tomēr ir nepieciešama operācija. Un manu 10 dienas veco bērniņu, kurš tolaik svēra 1,400 kg, aizveda uz operāciju zāli…

Viss noritēja veiksmīgi un pēc operācijas bērniņš ātri atlaba. Kopā BKUS mēs pavadījām 1 mēnesi un 1 nedēļu. Mūs izrakstīja, kad dēls svēra 2 kg, un iemācījās pats ēst, bez zondes. Es pati to laiku atceros kā murgā. Visu notikušo vēroju kā no malas, vainoju sevi, neatbildēju ne uz vienu zvanu, vienkārši "izkritu no šīs dzīves". Es nespēju saprast, ka tas notiek ar mani, ka tā esmu es, kas no 8 rītā līdz 10 vakarā sēž pie inkubatora. Ka tas ir mans nabaga mazais kunkulītis, pieslēgts pie vadiem un šīm kosmiskajām iekārtām, mans mazulītis, kas katru minūti cīnās par iespēju ieraudzīt sauli, staigāt zem šīm zilajām debesīm, un vienkārši dzīvot savu dzīvi. Es nevarēju saprast, kāpēc tas, kas citam tiek dots, kā pats par sevi saprotams, manam bērnam ir jāizcīna caur tādām sāpēm, kāpēc viņam ir tāds liktenis. Tas ir šausmīgi smags laiks, kurš ir vienkārši jāizdzīvo. Es sevi mierināju, ka viss pāriet, un ar katru stundu mans dēliņš kļūst lielāks un  viņš šo laiku neatcerēsies. Tik daudz es vēl nekad nebiju lūgusies. Un laikam tiku sadzirdēta. Mēs izdzīvojām. Manam dēlam tagad ir 2 gadi un 2 mēneši. Viņš redz, dzird, staigā, skrien, runā un visu saprot, iet dārziņā un ir labākais dziedātājs grupiņā! Vai es to varēju iedomāties, kad viņam operēja plaušas un es sēdēju ar lūgšanu grāmatu vecāku uzgaidāmajā telpā? Nē. Bet Dievs ir! Un bērns dzīvo un ir vesels! Vienmēr ticiet labajam un nekad neklausieties sliktās prognozēs! 


Mani divi bērniņi ir dzimuši pirms laika. Puika piedzima 27.nedēļā ar svaru 1.400 un meitene 28.nedēļā ar svaru 920g. Ar Vilhelmu bija kaut kā vieglāk, grūtākais sākās tieši skolas laikā, bet ar labu speciālistu palīdzību nu jau viss nokārtojies. Sintijas stāsts ir grūtāks, meitenei bija 2. un 3. pakāpes asins izplūdumi, abās smadzeņu pusēs un tas ietekmēja motorikas attīstību. Viņa vēlās tikai ap gadu, rāpoja ap 2 un sāka staigāt 3 gados. Daudz bijām rehabilitācijā (toreiz 8.nodaļā), vēlāk ambulatori Jelgavā Zemgales veselības centrā. Tagad es zinu tik daudzas lietas un man ir pieredze. Toreiz mans moto bija- bērniem viss būs kārtībā. Mans bērns staigās. Liels paldies dakterei Smildzerei un visam 8.nodaļas personālam! Tagad Vilhelmam ir 12gadi, mācās un visādi citādi ir superīgs puika. Māsai ir 11, būs māksliniece- skolotāji iesaukuši par nākamo Aspaziju, jo lidinās kaut kur pa gaisu, bet beidzot zina arī reizrēķinu:). Tas priecē gan mani, gan skolotājus. Mans atbalsts bija nodaļā iepazītas mammas.


Mana meitiņa dzima priekšlaicīgi 22-23 nedēļā ar svaru 600gr 30cm. Tas bija grūts un smags laiks- gan man gan viņai. Skatoties uz inkubatorā gulošo mazo dzīvībiņu un redzot, cik ļoti viņa gribēja dzīvot cīnoties par katru elpas vilcienu pieslēgta pie visādiem aparātiem. Bet mēs abas to paveicām! Meitiņai tagad ir 3gadiņi.. Diemžēl actiņas neattīstījās( asinsvadu tīklene), esam pārcietušas 5 operācijas, bet diemžēl… Meitiņa ir liela dziedātāja, atraktīva un smaidīga. Novēlu visām mammītēm, kurām bērniņi ir pasteigušies- esiet stipras un tikai mīlestība pret mums tik īpašo bērniņu dara brīnumus! Lai mums veicas!


 Joprojām nespēju pieņemt faktu, ka dvīņi tika no manis izņemti 30.gr.nedēļā. Tieši tā- izņemti- vispārējā narkozē, jo bija notikusi placentas atslāņošanās. Pirmo reizi savus bērnus ieraudzīju pēc nedēļas, jo viņi tika aizvesti uz 90km attālo PAC, pirms es modos no narkozes. Kad beidzot varēju būt pie mazajiem, man bija vajadzīgs laiks, lai apzinātos, ka TIE IR MANI BĒRNI. Pēc 4 nedēļām zaudēju pienu un tā arī atjaunot neizdevās. Tas viss mani dzina uz leju, uz leju, uz leju. Vienīgais, kas šajā situācijā man palīdzēja, bija TICĪBA. Ticība, ka ar viņiem viss ir un būs vislabākajā kārtībā. Šobrīd gaidām tuvojamies otro dzimšanas dienu.


Vēlos dalīties savā stāstā par dvīņu meitiņu nākšanu pasaulē un ceļu līdz vešanai mājās. Saņēmu analīžu rezultātus un sapratu, ka jādodas uz slimnīcu, bija sākusies preeklampsija. Vecmāte, kura uzņēma Stradiņos, teica vīram, lai ved šurp somu, jo ar tādām analīzēm var gadīties visādi. Dažas dienas nodzīvoju slimnīcā, biju saņēmusi steroīdu potes, lai bērniņiem plaušas attīstītos. Jutos labāk, cerēju, ka tikšu mājās, bet vakarā sākās asiņošana, placenta atdalījās. Uzreiz zvanīju vīram, lai brauc pie manis, jo zināju, ka manas meitiņas dzims šonakt, 33. nedēļā, 2015. gada 12. oktobrī. Pirmā meitiņa piedzima 1,720 kg un 44 cm gara. Viņa skaļi ieraudājās, pēc minūtes sekoja arī mazā māsa - 1,490 kg un 42 cm. Viņa klusāk, bet braši raudāja līdzi māsai. Neredzēju viņas, tikai dzirdēju un  pie sevis klusi teicu, ka viss būs labi... Tikai 2. dienā pēc operācijas, jo biju zaudējusi daudz asiņu, redzēju savas mazās, ar caurulītēm un vadiņiem apvītās meitiņas, kājiņas bija tik tievas kā mans īkšķis. Jautāju ārstiem, kā viņas jūtas, ārsti noteica, ka viņas ir tik maziņas, ļoti slikti uzņem pienu, ir problēmas ar elpošanu, atliek vien gaidīt. Pēc pavadītas nedēļas Stradiņos, meitiņas pārveda uz BKUS. Elpošana bija stabilizējusies, arī labāk uzņēma pienu, katrs grams bija kā maza uzvara. Sēdēju ar abām ķengurā, stāstīju, ka mājās visi viņas gaida, kādi skaisti rati nopirkti, stāstīju, ko kopā darīsim, kur brauksim, kad paaugsies. Katru reizi, kad gāju pie meitām, lūkojos uz veiksmes stāstu bildēm, kas ir intensīvās terapijas gaitenī, zināju, ka arī manu meitu bildes tur būs. Pēc nedēļas intensīvajā terapijā, tikām kopējā palātā, ēšana uzlabojās. Bija arī smagi pārdzīvojumi, vienu no meitiņām aizveda atpakaļ uz intensīvo terapiju, jo bija vairākas apnojas epizodes, bet mēs sarunājām, ka saņemsies, lai tiktu mājās. Pēc 4 nedēļām slimnīcā, beidzot tikām mājās, prieks bija neaprakstāms.

Runājiet ar saviem bērniņiem, mīļojiet un ticiet viņiem, jo viņi ir stiprāki nekā mēs domājam.


 Meitiņu ļoti plānojām un gaidījām . Lai justos drošāk,  izvēlējos apmeklēt privātprakses ginekologu. Tā kā mūsu ģimenē jau ir divi dvīņupuikas, tad grūtniecība man nebija sveša lieta. Lai cik tas dīvaini neskanētu, man ļoti patika būt stāvoklī gan pirmajā reizē ar puikām, gan ar meitiņu. Jau pašā sākumā ginekoloģe brīdināja, ka placenta ir zemu un jāuzmanās no asiņošanas. Ne sestajā, ne septītajā mēnesī ginekoloģe neapskatīja placentu ar sonogrāfu - arī pēc mana lūguma ne, vien atrunājās-  nākamreiz. Nākamā reize tā arī nepienāca. Trīs dienas pēc vizītes pie ginekologa man  sākās stipra asiņošana, kuru varēja novērst, jo, kā ārsti pēc tam teica, placentas atslāņošanos var pamanīt, bet tas ginekologam neesot obligāti jādara. Dīvaini, ka arī pēc mana lūguma tas netika darīts...  Meitiņa piedzima 30. nedēļā,1660 kg smaga, tika pieslēgta pie mākslīgās elpošanas aparāta, jo plaušiņas vēl nebija atvērušās. Redzēt mazo sirsniņu inkubatorā pie entajiem aparātiem likās nereāli. Visu to laiku jutos kā transā, viss notika kā miglā, šķita, ka skatos to kā filmu. Visu darīju automātiski-  cēlos, ēdu, sēdēju ar meitiņu ķengurā, atslaucu pienu, atkal gulēt un tad atkal visu no gala. Kad Katrīna pirmo reizi inkubatorā ieraudājās, es sabijos, saucu māsiņu, jo šķita, ka tā nevar būt- viņa raud. BKUS palikām 5 nedēļas, ārsti teica, ka meitiņa ir liels malacis, ka tik ātri tikām ārā. Par spīti brīdinājumiem, ka priekšlaikus dzimušus bērniņus ne vienmēr izdodas iemācīt ēst no krūts, mums tas izdevās. Spītīgi un cītīgi liku meitu pie krūts un nepieļāvu pat domu par pudeli. Cik interesanti skan-ekskluzīvā barošana:) Nelasīju un neklausījos potenciālos draudus, kas viss var būt priekšlaikus dzimušiem bērniem. Nepieļāvu ne domu, ka mums tā varētu būt. Katrīnai tikko nosvinējām 4 mēnešu jubileju, viss ir kārtībā un būs kārtībā.

Nelaidiet sliktās domas sev klāt, lai arī tajā brīdī galvā notiek pilnīgas šausmas. Paļaujieties uz Dievu un ticiet, ka viss būs labi.


Naktī sāpes vēderā pieņēmās spēkā un uz rīta pusi pat joga nepalīdzēja. Izsaucām ātros, tikmēr sākās vemšana un caureja, nodomāju, ka esmu saindējusies. Jutu neciešamas sāpes vēdera apakšdaļā un muguras daļā. Ierodoties dzemdību nodaļā, nevarēju noticēt, ka ir sākušās dzemdības, jo bērniņam bija jādzimst tikai  janvārī. Es visu laiku raudāju, nevarēju rimties. Visiem bija bail, teica, ka mazais var būt ne tāds, kā pārējie, jo līdz galam nav attīstījies. Aplika vēderam lentu un es dzirdēju viņa sirdspukstus un raudāju. Nevarēju vairs iedomāties, ka viņa var nebūt. ...Man veica ķeizargriezienu, viss notika kā dūmakā, raudāju un lūdzu Dievu un iedomājos, skaidri iztēlojos, kā mēs ar dēlu brauksim ar velosipēdu. Iztēlojos visu līdz mazākajam sīkumam.... Dēlu pēc pāris stundām aizveda uz Jēkabpili, tās bija manas dzīves ilgākās un raudulīgākās 4 dienas. Tiklīdz varēju piecelties, mēģināju atslaukt pieniņu, jo tas mazajam bija ļoti vajadzīgs. Pirmo video atveda vīrs, kur dēls skaļi brēca 4 sekundes. To skatījos 1000 reižu un no rokām neizlaidu birku ar dzimšanas svaru 1,040 g un garumu 35 cm. Dēls piedzima 26. nedēļā. Piektajā dienā beidzot viņu ieraudzīju BKUS intensīvajā nodaļā inkubatorā pieslēgtu visiem tiem vadiņiem un adatām... Viņš bija dzīvs... pārējais bija mazsvarīgs. Centos visu laiku būt viņam klāt, likt virsū rokas, just viņu. Tad atļāva likt pie krūts, apkampt, čukstēt viņam mīļus vārdus un dziedāt, lasīt. Vairs neraudāju, jo mammām ir jābūt stiprām, lai bērni jūt, ka ir drošībā un IR VIŅĀM vajadzīgi. Tas ir mans pirmais dēls un viņš bija tik maziņš, kā miniatūrā ļoti izbadējies cilvēks. Atrodoties viņam blakus, zināju, ka kādu dienu mēs brauksim mājās. Slimnīcā pavadījām divus mēnešus. Tagad mums ir 7 mēneši, esam apvēlušies un gandrīz rāpojam. Šķiet tā kādu iemeslu dēļ vajadzēja, lai es viņu mīlētu vēl vairāk, lai es apstātos, ievilktu elpu un sāktu dzīvot savādāk. Mammas zīmējiet nākotni - tas palīdz! Un lūdziet.


 Viss aizsākās 2013. gada janvārī, kad mazam brīnumiņam apstājās sirsniņa vēl esot mammas puncī… Ar neticību, nedrošību un smaguma sajūtu sirdī pēc gada saņēmāmies vēl vienam bērniņam. Par grūtniecību bijām sajūsmā, bet bailes nepameta par to, kā būs, kas būs… 11. nedēļā ar spēcīgu asiņošanu nokļuvu slimnīcā, smagi, bet sirsniņa pukstēja. Nedēļu nogulējusi gultas režīmā, tiku mājas, bet bija jāievēro miers- kā gan iespējams saglabāt mieru, ja nesaproti, kas notiek?!? Sākās visas izmeklēšanas, analīzes utt. Bērniņam Dauna sindroms, es nespēju to aptvert, kur nu vēl saprast un runāt par to… Man nesaprotamas infekcijas, kurās nemaz necentos iedziļināties. 19. nedēļā  runāju ar ārstu un pieļāvu domu atteikties no mazā, bet nespēju… Neatminos kurā nedēļā, bet nonācu atkal slimnīcā, tur bija jāpaliek līdz 34. nedēļai, jo tad mazulītis var piedzimt un patstāvīgi elpot.  Nedaudz varēju staigāt, bet lielākoties bija jāpaliek guļus… Šis laiks bija smags, mājās bija lielais puika ar tēti, redzējāmies reti, jo slimnīca atradās citā pilsētā. Psiholoģiski smagi bija mums visiem. Ehh… un tad pienāca Ziemassvētki, slimnīcā biju jau nogulējusi gandrīz divus mēnešus, ar asarām acīs lauzos mājās kaut uz vienu dienu ( visu slimnīcā pavadīto laiku mazulītim puncī viss bija labi). Ziemassvētkos tiku mājās, pa nakti nogāja ūdeņi, ar ātrajiem tiku nogādāta atpakaļ slimnīcā, 2. janvārī apritēja 34. nedēļas, placenta bija plīsusi un bija nepieciešama stimulēšana. Un tā 6. janvārī piedzima mūsu brīnumiņš, kuram eņģelis vienmēr blakus bijis, maziņš gan- 1600 g un 44 cm, bet vesels kā rutks. Tas bija lielākais brīnums, kuru visu laiku gaidījām un tas ir pierādījums tam, ka brīnumi notiek! Šobrīd mazais ir gadu vecs un ir liels blēdis, iet un iepazīst pasauli kā jebkurš normāls bērniņš, gandrīz nemaz neslimo un nav citu problēmu, kuras mēdz būt agrāk dzimušiem bērniņiem.

Ir jātic, kaut arī nav spēka, ir jācīnās šādos mirkļos ar domu spēku- tas palīdz. Visām mammītēm novēlu spēku un izturību. Mīlēsim savus mazulīšus, viņi ir Dieva dāvanas! 


Tas notika tālajā 1975.gadā, biju mammas otrais bezgalīgi gaidītais bērniņš, mammai tajā laikā bija 43 gadi un tas skaitījās neprāts. Jau pirmajās nedēļās mammai sākās asiņošana un viņa uz visu atlikušo laiku tika slimnīcā pilnīgā gultas režīmā. Mamma stāstija, ka nav varējusi pat adīt, jo uzreiz asiņojusi. Tā nu pretojoties ārstu ieteikumiem veikt abortu, mamma izturēja nepilnus 7 mēnešus un tad tas notika. Piedzima meitiņa viegla kā cukura paciņa. Mamma pati gandrīz noasiņoja, bet viss beidzās labi. Mammai ārsti godīgi pateica, ka cerību bez kaut kadām deficīta zālēm nav. Kā saka, meklējiet, ja gribat saglabāt cerību. Mammai paveicās, viņa dabūja zāles un es izdzīvoju. Līdz mājās braukšanai bija vēl kāds laiks jāpaguļ inkubatorā, tikmēr mamma katru rītu nesa savu pieniņu uz piena virtuvi cerībā, ka vēl ir ēdājs. Nez vai man tika tieši manas mammas pieniņš? Kad pēc mēneša mani pārveda mājās, man joprojām nabiņa nebija aizvērusies un mazgāja mani lielajā zupas šķīvī. Bet tad es esot sākusi tik strauji augt, ka drīz vien biju apsteigusi bērniņus, kas bija dzimuši vienā laikā ar mani. Manai mammai uzreiz gan pateica, lai uz neko dižu necerot, iespējams, ka būšu invalīde vai man nevarēšot būt bērni, jo visticamāk reproduktīvā sistēma nebūs pilnvērtīgi izveidojusies. Bet viss bija ok, skolā aizgāju jau 6 gadu vecumā un arī bērni man ir! Kad pēc gadiem sava puiciskā rakstura dēļ nokļuvu pie ķirurga, viņš nespēja noticēt, ka tas ir tas pats cukurpaciņš. Ar šo stāstu es gribēju godināt savas mammas piemiņu un novēlēt visām mammām un tētiem būt stipriem un saglabāt cerību, jo Dieviņam ir savs plāns!  Kādreiz man likās, ka esmu īpaša un man noteikti ir kāds dižens darbs paredzēts, ja jau izdzīvoju, bet tagad es saprotu, ka esmu šeit vienkārši ,lai būtu un nemanāmi stāvetu klāt cilvēkiem un notikumiem, ko sauc par ikdienu.  


Īpašu videosveicienu 17. novembrī, kad tiek atzīmēta Pasaules priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena,  bija sagatavojusi ģimene no Maskavas, kurā aug dvīņi. Viņi piedzima šeit, Latvijā. Pirms laika... Sieviete uz Latviju bija devusies atpūtas braucienā, taču, izkāpjot no vilciena, viņa saprata, ka gaidāmie bērniņi nolēmuši skatīt pasauli divus mēnešus agrāk, nekā plānots. Tagad abi ir braši divgadnieki, taču viņi zina par BKUS Neonatoloģijas klīnikas mediķu lielo ieguldījumu, lai priekšlaikus dzimušie bērniņi izdzīvotu un varētu doties uz savām mājām Maskavā.

Video skatāms šeit:


 

Mana meitiņa piedzima 28 grūtniecības nedēļā un svēra 1130 gramus un bija 39 cm gara. Pēc 2 nedēļām no Vidzemes slimnīcas pārveda uz Rīgas bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Pēc mēneša mēs jau tikām mājās, jo bijām priekšzīmīgas pacientes un darījām visu, ko ārsti ieteica. Mums bija problēmas ar svara pieaugumu, tik pa 100 gramiem mēnesī līdz pat 2 gadiem.  Meitiņa arī nerunāja un nebubināja kā citi bērni tajā vecumā, bija sajūta, ka viņa klausās un uzsūc visu informāciju klusējot. Pēc tam sāka runāt teikumos. Piebaroju ar krūti līdz 4 gadu vecumam, tas deva viņai mieru un mīlestību. Arī tagad, kad meitiņai ir 9 gadi, viņa ir mierīga un mīlestības pārpildīta. Katru dienu vairākas reizes dienā viņa saka- " Māmiņ, es tevi ļoti, ļoti mīlu! ". Reizēm ir sajūta, ka viņa ir no citas pasaules-  labestīga, vienmēr rūpējās par citiem, mīlestības apgarota, tikai bieži no skolas nāk bēdīga, jo lielākā daļa bērni nesaprot šo mīlestību un labestību, tādēļ dara pāri, bet viņa tik un tā viņiem piedod un mīl .Viņa ir FANTASTISKA!

Mīļie vecāki,tad ,kad mūsu mīļie eņģelīši atrodas kulbiņā, dziediet viņiem dziesmiņas ( es sacerēju meitiņai dziesmiņu, pie kuras viņa mierīgi aizmieg vēl savos 9 gados, kad ir slima un lūdz, lai to nodziedu), glāstiet katru mīļu brīdi, stāstiet, kas notiek apkārt, dodiet mīlestību caur savām rokām, jo paņemt rokās mazo pirmajās dienās mēs nevaram, bet sirds lūzt, jo vēlamies piekļaut pie sevis un samīļot. Gribu pateikt milzīgu paldies Neonatoloģijas nodaļas personālam par šo milzīgo mīlestību, ko viņi dod katram bērnam. Viņiem ir zelta rokas, jo spēj darīt brīnumu lietas mūsu mazajiem eņģelīšiem. 

Īpašu mīlestības sūtījumu vēlos nodod Valmieras jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļai. Personāla attieksme bija izcila!!! Kaut vairāk būtu tādi vienkārši un iejūtīgi cilvēki baltos halātos. Paldies!


 Es gāju pa slimnīcas koku aleju , griezās galva un likās, ka no bezspēka es nokritīšu. Tas ir beidzies, mazais cigoriņš ir piedzimis. Jā, sver nedaudz  vairāk kā cukura paciņa, bet pats elpo un es zinu viss būs kārtībā. Galvenais mana meitiņa ir dzīva un mazais puišuks ir piedzimis.

Paniskās bailes, ka es varētu pazaudēt, kādu no saviem bērniem mani pārņēma vairāk nekā desmit gadus atpakaļ, kad mana mazā meitiņa ievilka elpu un mēs šķīrāmies. Tad es pirmo reizi izjutu mīlestību kā fiziskas sāpes, kas smeldza, katru reizi, kad mani bērni iekūlās kādās nepatikšanās. Gāja laiks, un es jau gaidīju savu trešo bērniņu, es biju apņēmusies šo cīņu izcīnīt un kļūt par māmiņu savai mazajai meitiņai. Dienu pēc dienas pārvarot neciešamas sāpes kājās un zinot, ka katra nākamā diena var būt liktenīgā, es spītīgi gāju uz priekšu. Bet brīžos kad paliku viena mani pārņēma tāda panika, ka es varēju histēriski raudāt stundām, un lūgt  viņu, lai šoreiz mani pažēlo un neatņem to pašu dārgāko, manu mazulīti.

Mazā mīlule piedzima un tagad aug un es domāju, ka ar to viss ir beidzies, bet liktenis bija lēmis savādāk.  Kad mana lielā meita nokļuva slimnīcā pirmo reizi, es neskaitāmas reizes pie sevis atkārtoju, Kāpēc arī viņa. Citas jaunas meitenes izstaigā grūtniecību bez problēmām, bet viņai jāiet tas pats ceļš  kas man. Es saņēmu spēkus un spītīgi gāju pretī liktenim, par vienu biju stingri pārliecinātā, man uz šo brīdi nav nekā svarīgāka par viņiem abiem.  Un te, brīdī, kad it kā viss jau bija labi sākās dzemdības, nedaudz pāri sešiem mēnešiem un es saprotu, ka te iznākums var būt dažāds. Ko es viņai teikšu, ja mums nāksies atvadīties no mazā eņģelīša. Kas notiks ar mani, ja kaut kas notiks ar manu lielo bērnu. Garas divdesmit četras stundas, es skatījos viņas sejā, kas ar katru brīdi palika bālāka, acis iekrita un tumšie loki apņēma viņas skatienu. Bija sajūta, ka sirds pārplīsīs, bet parādīt to nedrīkst. Šo stundu laikā es izdzīvoju savu dzīvi vēlreiz, mani neatstāja jautājums, kāpēc, kāpēc, kāpēc viņa.

Tad sākās dzemdības un jau pavisam bez spēka viņa to paveica. Gustiņš bija piedzimis. Daktere prasmīgi aplika mazulim cepurīti, jo man likās, ka bērniņam bija saspiedusies galviņa. Es gan neko nejautāju, vienkārši nebija spēka un nu jau mazais cilvēciņš ir uzlikts jaunajai māmiņai uz krūtīm. Es ieliku savu pirkstu mazajā plaukstiņā un pie sevis nodomāju. Turies cigoriņ, tev vēl daudz spēka būs nepieciešams, un pēkšņi mazulis saspieda manu pirkstu, it kā teikdams, Viss būs labi, mēs ar to tiksim galā……..


Mūsu mazā princesīte pasteidzās un piedzima 27.grūtniecības nedēļā un svēra nieka 858 gramus. Pēc piecām dienām mūs no Vidzemes slimnīcas pārveda uz BKUS Vienības gatvē un tur nodzīvojām 2 mēnešus. Biju šokēta, ka bērniņš ir tik maziņš, trausls, bet ticēju, ka tam posmam jātiek pāri un tad viss būs kārtībā. Rāpot un staigāt sākām nedaudz vēlāk kā laikā dzimuši bērniņi. Tagad ir pagājuši 2 gadi. Nekas neliecina, ka bērns ir dzimis pirms laika, jo ir piesteigusi savus vienaudžus. Apmeklē dārziņu un ir aktīva, komunikabla, smaidīga meitene.

Ticiet saviem bērniem! Bērns to jūt ;) Tas dod mazajam spēku cīnīties. 

Paldies BKUS personālam!


Sveki! Mans vecākais dēliņš piedzima 2013. gada 31.jūlijā 31. nedēļā, 2100gr smags un 44cm garš! Nonācu Stradiņos ar tekošiem ūdeņiem 29. nedēļā, pārbaudīja sirds toņus, uzrādīja, ka viss kārtībā, mazais nākt pasaulē vēl negatavojās. Aizejot uz USG, pateica ka mazajam augļūdeņi ražojas, noteica, lai daudz dzeru, jo tecēju visu laiku! Ārste noteica, ka jāpaliek slimnīcā un jāgaida, kamēr process pats sāksies vai 31. nedēļā dzemdības tiks stimulētas. Tā nu pienāca 31. nedēļas beigas un tika uzsākta dzemdību stimulēšana, sākumā neko nejutu un nakti nogulēju bez sāpēm, no rīta pieslēdza mani pie sistēmas un pēc 10 minūtēm sākās viss...sāpes tādas, ka domāju, gultu salauzīšu, kaut man ir augsts sāpju izturības līmenis. Tika veiktas vēl dažādas procedūras līdz bērniņš beidzot bija piedzimis. Gulēja man uz krūtīm mazs, mazs ķipariņš, kādas 30 min, kad pēkšņi mazais sāka smagāk elpot un daktere mazo aizveda uz intensīvo nodaļu! Visu sīkāk uzzināju tikai vakarā, kad drīkstēju staigāt un aizgāju uz intensīvo nodaļu - manam mazajam nepietika skābeklis..elpo pats, bet skābeklis ir par maz! Tādēļ tika ievadīta zonde, lai varētu mazo pabarot! Redzēt savu bērniņu pieslēgtu pie vadiem bija vienkārši šausmīgi,visādas domas pinās pa galvu, bet man vajadzēja būt stiprai! Otrajā dienā sagaidīju ciemos vīru, aizgājām kopā pie dēliņa, vīrs, kurš nekad nav asaru nobirdinājis, atzina, ka ejot prom asaras birušas! Zināju, ka nedrīkstu raudāt, man jāturās un dēliņš nedrīkst just manu bezspēcību... Tad slimnīcā norisinājās negaidīti notikumi ( blakus ēkā sprāga skābekļa baloni), kas radīja milzu satraukumu visapkārt, taču tad mūs pārveda uz Vienības gatvi, kur pavadījām vien 5 dienas un beidzot tikām mājās un bijām visi kopā.


2014. gada 23. janvārī  28. grūtniecības nedēļā no rīta pasaulē nāca abi mani dēliņi ar svaru 1220g un garumu 34cm un otrs 1036g un augums 37cm. Divas dienas jau biju pavadījusi Dzemdību namā uz saglabāšanu gultas režīmā, bet tas nelīdzēja, viens no dvīnīšiem bija  izlēmis piedzimt agrāk un brālītis neatpalika. Puiši piedzima zilgani un pīkstēja kā pelītes, viņus dzemdību zālē ātri apskatīja un aiznesa uz intensīvo nodaļu, pēc desmit dienām mūs pārveda uz Vienības gatvi, tur pavadījām 2 mēnešus. Gāja visādi, smagāk gāja tieši pirmajam no dvīnīšiem-  bija problēmas ar plaušām un Vienības gatvē pievienojās sepse, otrajam dvīnītim bija nelielas problēmas ar elpošanu un sirsniņu. Lai gan pati esmu mediķe un sapratu visus riskus un iespējamos iznākumus, vienreiz tomēr neizturēju un raudāju, bet ātri saņēmos, jo zināju, ka būs labi, ka puiši ir cīnītāji un to viņi arī pierādīja.  Tomēr, kad jau bijām izrakstījušies no Vienības gatves un braucām uz pārbaudēm, otrajam dvīnītim gribēja iedot invaliditāti, jo uz brāļa fona viņš fiziski attīstījās lēnāk (ar 1.5-2 mēnešu starpību)... Bet mēs daudz strādājām, staigājam uz masāžām, fizioterapiju, okera terapiju un mājās daudz darījām un uz koriģētajiem 9 mēnešiem mazais pārsteidza ārstus, jo bija līdzvērtīgs fiziskajā attīstībā ar brālīti. Tagad puišiem ir gads un 10 mēneši (koriģētie 1 gads un 7 mēneši). Abi brāļi ir forši, veseli, smaidīgi, protams, arī palaidnīgi.  Izturību, pacietību, spēku vecākiem, ticību saviem un bērniņa spēkiem un, galvenais, iekšējo pārliecību, ka viss būs labi!


Sveikas, mīļās mammas un tēti! 33. grūtniecības nedēļā mūsu meitiņa  Elīza  ar mazu, kaķim līdzīgu, raudienu nāca pasaulē! Viņa piedzima ar svaru 2180 grami un bija 48 cm gara. Mēs bijām ļoti nobijušies par meitiņas veselības stāvokli un gaidāmajām prognozēm. Es ļoti daudz lasīju citu māmiņu stāstus, kas iedrošināja nekad nenolaist degunu un ticēt savam bērniņam, ticēt, ka viss būs labi! Mīlestība dziedē...Elīza 3 dienas gulēja intensīvajā terapijā, bet tad notika brīnums un viņa strauji pieņēmās savā izturībā. Bērniņš visu juta, tamdēļ atrodoties viņai blakus, centos nekad neraudāt, mīļoju, dziedāju dziesmiņas, stāstīju par māsu un brāli, kas viņu tik ļoti gaida mājās!10. dienā pēc dzemdībām mūs izrakstīja. Ārsti teica, ka mūsu meitiņa ir paraugbērns. Es apzinos. ka man ir laimējies! Ticēju, ka savādāk nevar būt....Es nepieļāvu ne mazāko iespēju, ka varētu būt savādāk! Meitiņai tagad ir 2 gadi un viņa ir tāda pati kā visi citi bērni - smaidīga, veselīga un ļoti mīlēta.

P.S. Aizmirsu piebilst, ka augļūdeņi nogāja 31. grūtniecības nedēļā. Stāvoklis bija ļoti sarežģīts un bērniņa prognozes arī.


Sveikas mīļās māmiņas! Arī es gadu atpakaļ biju izmisusi. Mans dēliņš piedzima 30. grūtniecības nedēļā, vien nieka 1750g smags un 45cm garš. Tas laiks manā dzīvē bija drausmīgs. Ko tik nepārcietām- asaras, bailes un satraukumu par nezināmo. To bezspēcības sajūtu es neaizmirsīšu nekad...

Ir jātic un nevajag satraukties, labāk izgulēties, kamēr jūsu bērniņš ir intensīvajā terapijā. Bērniņam pēc tam vajadzēs stipru mammu. Viss būs labi. Arī es neticēju šiem vārdiem, bet tagad zinu, ka viss būs labi.


Izraksts no mana dēla "Dzīves grāmatas"

27.jūnijs 2003.gads

Plkst.04:48 Pamodos no kārtīga Tava spēriena un tādas sajūtas, ka Tu esi kā aveņoga audzis un tagad ar tādu plaukšķi norauts no kātiņa. Izdalījās mitrums Lasīt tālāk

Tava attīstība līdz gada vecumam Lasīt tālāk

Mīļo, jauko puisīti – tagad Tev ir 12 gadi – un Tu joprojām esi man līdzās Lasīt tālāk


Mans otrais puika piedzima 32. nedēļā, pavisam negaidīti ar ķeizaru. Bija gana brašs 2170g un 37cm. Pēc operācijas man bērniņu parādīja un uzreiz aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Pie viņa tiku tikai nākamajā dienā, kad varēju kaut nedaudz paiet. Redzot viņu inkubatorā, pieslēgtu pie vadiem un skābekļa, nevarēju valdīt asaras. Mans bērniņš tāds maziņš gulēja uz puncīša ar "brillītēm" uz actiņām, viņam vajadzēja daudz "sauļoties" , lai mazinātos dzelte. Nesu pieniņu katras 3 stundas un viņu baroja caur zondi. Trešajā dienā jau māsiņas parādīja, kā to darīt un es varēju mazo pabarot pati, samainīt autiņus un samīļot :) Pamazām viss uzlabojās un pēc nedēļas mūs pārveda uz BKUS Gaiļezerā, tur nodzīvojām vēl 2 nedēļas. Gāja visādi... Svars klāt nāca lēni, bija nepieciešams turpināt „sauļoties”. Pamazām  sāku  barot ar pudelīti un mazais sāka pats ēst. Piedāvāju krūti un tā lieta aizgāja, no pudeles atteicās :) Drēbītes visas bija par lielu, bet izaugām.

Mājās braucām tik laimīgi, ka beidzot varam atstāt slimnīcu. Sākumā  bija nedrošības sajūta, jo nebija vairs ne aparātu, ne māsiņu. Bija jāpieraksta cik mazais apēd, kā pieaug svars.

Nesen puikiņam palika 3 gadi, viņš  ir gudrs - ar savu viedokli, prot skaitīt, spēlē futbolu, ļoti labi runā, ir aktīvs un dzīvespriecīgs dauzoņa ar visiem stiķiem un niķiem :) Ticiet saviem steidzīgajiem bērniņiem. Mīliet un viss būs kārtībā :) 

 

Sveiki. Vēlos dalīties arī ar savu pieredzi, kad mans puikiņš piedzima 35./36. grūtniecības nedēļā. Atceros visu it kā tas būtu bijis vakar, tas bija grūti... Aizbraucu uz slimnīcu ar nelielām velkošām sāpēm vēdera apakšdaļā . Ārsts mani izmeklēja un atceros tik bļāvienu no ārsta puses "ātri gatavojiet ķeizara zāli".  Biju apjukusi, nesapratu, kas notiek. Nepagāja ilgs laiks, kad mans mazulis bija klāt- puika 2.500 kg un 49 cm, māsiņa mazuli uzreiz aizveda prom, vēlāk uzzināju, ka mazulis ir intensīvajā terapijā, bet pie viņa tiku tikai no rīta, kad varēju atsākt staigāt. Pirms devos apraudzīt mazuli ārsts teica " esiet gatava uz visu, mazulis var neizdzīvot!!!” Biju šokā... bet ticēju, ka viss būs kārtībā! Kad ieraudzīju savu bērniņu, viņš bija tik maziņš, ar skābekļa aparātu uz mutītes, samīļoju viņu ar asarām acīs un lūdzu dievu! Kad jautāju māsiņai, ko varu darīt, lai palīdzētu, man atbildēja, ka vajadzīgs pieniņš un ticība viņam.  24 stundas vēlāk ārsti atklāja asins izplūdumu smadzenēs un šķidrumu plaušās, tādēļ mazuli pārveda uz Liepāju! Tikai pēc divām dienām varēju braukt pie viņa, tas bija neiedomājami grūti, es nevarēju būt viņam blakus, kad to visvairāk vajadzēja! Pēc divu nedēļu ārstniecības kursa ar antibiotikām un sistēmām mazulim palika daudz labāk un mūs palaida mājās!Šobrīd mans mazulis ir sveiks un vesels  četrgadnieks!Liels un spēcīgs puika, īsts cīnītājs!

Mīļie vecāki un vecvecāki, ticiet saviem mazuļiem! Viņi ir mazi,neaizsargāti, bet ar lielām un spēcīgām dvēselēm! Ticiet viņu spēkiem un esiet blakus jebkurā dzīves situācijā! Mēs to varam!


Manas dvīnītes piedzima 2012.gada jūlija 32.grūtniecības nedēļā. Tik maziņas, trauslas,sīciņas, ka bija pat bail pieskarties. Svēra 1.470 un 1.210. Piedzimstot ārsti izvairijās runāt par to,kā tālak būs...uz jautājumu dzemdību zālē "Vai viņām viss ir labi?" saņēmu atbildi, ka nekas labs jau nevar būt, jo tik agri piedzimušas...tas iedzina pamatīgā depresijā...meitiņas uzreiz pēc dzimšanas ievietoja inkubatoros, pat lāga nepaguvu viņas apskatīt. Kad aizgāju pirmo reizi uz intensīvo terapiju un ieraudzīju viņas tik sīciņas, apkārt simtiem vadu- nespēju valdīt asaras....Tā neziņa, kā būs, vai viņas izķepurosies, kādas tam visam būs sekas....man bija simtiem jautājumu uz kuriem neviens nespēja atbildēt...Pati pēc dabas esmu stipra, drosmīga, bet fakts, ka manas dvīnes jau ir piedzimušas, cīnās par savu dzīvību un es pat nevaru būt viņām blakus, mani vai beidza nost. Pirmās divas nedēļas bija ļoti smagas emocionālā ziņā...bet tad, kad jau bijām BKUS un es varēju abas savas Mīlulītes apciemot cik vien bieži vēlos, kaut visu dienu sēdēt blakus un vēl turēt viņas ķengurā, samīļot, deva spēku, ticību, es pat teiktu pārliecību, ka viss būs labi un tā arī bija. Protams, gandrīz divus mēnešus pēc dzimšanas nodzīvojām slimnīcā, un vārdos nav izsakāms tas prieks un laime, kad Tev paziņo, viss ir kārtībā, varat braukt mājās. Meitiņām šovasar svinēsim trešo dzimšanas dienu, viņas attīstās tāpat, kā citi bērni, daudzi pat ir teikuši, ka viņas prot daudz vairāk nekā citi laikā dzimuši viņu vecuma bērni :) Mums nav nekādas veselības problēmas, nekādas alerģijas, nekādas citas sekas no tā, ka viņas dzimušas pirms laika. Abas ir smaidīgas, veselīgas, gudras un varen kāras uz nedarbiem. Un, protams, lielākā laime un lepnum s saviem vecākiem :)


Es vēlējos pasteigties... un piedzimu nepilnos 7 mēnešos, biju 1.200g smaga, maza, trausla, neelpojoša un  pieslēgta  monitoriem... Vēl apkārt valdošā demokrātija ar uzskatu, ka esmu par mazu, lai dzīvotu, par mazu, lai pie manis atrastos mamma... Mediķi nedeva lielas cerības, apgalvoja, ka būšu invalīde, bet ,redz,  Dieviņam laikam bija citi plāni.... Vairāk kā divus mēnešus nogulēju savās pirmajās  mājās  Vienības gatvē, cīnījos es un cīnījās mediķi, saķēru visu, kas trāpījās ceļā, bet cīņu uzvarējām.. :) Pēc laika, protams, atgriezos slimnīcā, jo mana imunitāte nebija spīdoša un atkal biju ko saķērusi, rezultātā, vēl pusotrs mēnesis intensīvās terapijas nodaļā, kurā atkal cerības mazas, ar vienu teikumu „knapi paspējāt atbraukt, vēl mirklis un...” . Bet es gribēju dzīvot, par spīti tam, ko saka mediķi, ko domā apkārtējie, ES GRIBĒJU DZĪVOT... Un tā arī notika!  Cīņa bija trīs gadus gara ar nemitīgu slimošanu, sliktiem vārdiem un tumšām domām no apkārtējiem, bet ,par spīti tam visam, es attīstījos labi (ar nelielu aizkavēšanos, bet tas jau ir tikai normāli), rāpoju, staigāju, runāju- viss, kā nākas. Varu teikt lielu paldies mammai, kura neatmeta ar roku, masēja, mīlēja, staigāja pa lauku, cik vien spēja, cīnijās un neklausīja visiem citiem.  Tiesa gan, arī mana agrā nākšana pasaulē bija daļēja mediķu vaina, jo māsa piecus gadus atpakaļ bija dzimusi 6. grūtniecības mēnesī ar svaru aptuveni 1kg, par laimi, veselīgāka par mani, bet neviens nebija brīdinājis, ka šādas dzemdības var atkārtoties. Nevarētu teikt, ka mana  agrā dzimšana ir bez sekām, ir nelielas izmaiņas smadzeņu darbībā, ko raksturo kā agrīnu CNS bojājumu, kas netraucē ikdienā un nav nepieciešama ārstēšana, ir bieži bronhītiņi, bet,  kurš gan ko nesaķer. Šobrīd esmu 23 gadus jauna sieviete, studēju, strādāju savās pirmajās mājās un gaidu savu pirmdzimto. Esmu vesela, bez hroniskām saslimšanām, ja nu vienīgi pavasara gastrītiņš , smaidīga, pozitīvi domājoša un dzīvei atvērta.. :) 


Labdien!

Tālajā 1998, gadā 29/30 grūtniecības nedēļā pasaulē nāca pasaulē mans dēls.

Svars- 1335 gr, augums- 31 cm. Teikšu godīgi, bija ļoti grūti. Pašreiz dēlam palika 16 gadi. Ļoti labi mācās, iet 10. klasē vienā no labākajam skolām Latvijā. Galva strādā!

Runājot par veselību - ir diezgan daudz problēmas bijušas un palikušas, bet tas netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi (vismaz pagaidām).


Sveiki!

Gribu pastāstīt stāstu par manas meitiņas Amandas piedzimšanu. 36. nedēļa, nekas neliecināja šajā dienā par to, ka drīz pasaulē nāks mūsu meitiņa. Staigāju pa veikaliem pērkot dažādas mantiņas gaidāmajam bērniņam, kad piepeši sāka vilkt vēdera lejasdaļu. Tā kā mans ārstējošais ārsts bija netālu, nolēmu aiziet pie viņa apjautāties, vai tam tā jābūt, pirmais bērniņš - visas sajūtas jaunas.

Lasīt tālāk


Mūsu meitiņa pasteidzās piedzimt 2012.gadā - 24-25 nedēļā, viņa svēra 660 gramus. Pirmās 2 nedēļas mums, vecākiem, bija visgrūtākās, jo arvien vajadzēja paturēt prātā to, ka jebkurā brīdī var rasties sarežģījumi un maziņā var neizturēt. Pašās pirmajās dienās es baidījos mīlēt (bet mīlēju) mazo, baidījos,ka man būs sāpīgi, ja meitiņa aizies. Bet apjausma, ka viņai esmu vajadzīga es visa, atvēra manu sirdi, lai notiktu,kas notikdams, jo es esmu viņai vajadzīga, esmu stipra un nedrīkstu baidīties par sevi. Šis pirmo dienu apjukums un bailes vai spēšu, īstenībā bija visbriesmīgākais. Pēc tam jau iesākās jauns laiks - dalīts ar ģimeni un bērniem mājās un stundas kopā ar maziņo Vienības gatvē. Ik diena, ko mazā nodzīvoja, bija Dieva brīnums, katrs grams, kas nāca klāt bija prieks, un katra "zvanīšana" monitorā lika satraukties. Mana Valentīndiena tai gadā bija īpaša - maziņā pirmo reizi "ķengurā" pie manis. Patiešām lieli svētki, kad meitiņa sasniedza brašo 1 kg svaru. Tad jau viņa bija liela meitene :) Prieks par to, ka viņa pāris dienas varēja jau pati elpot bez "Sī-papa", prieks, kad viņa pirmo reizi attaisīja actiņas, kad pamazām apvēlās un ādiņa kļuvat bēbīšrozā. Prieks un pateicība par brīdi, kad sāku mazajai mācīt ēst no pudelītes. Un tā trīs mēnešus, līdz klāt lielā diena - uz mājām došanās. Visi iespējamie sarežģījumi viņai gāja secen - meitiņai šomēnes paliks 3 gadiņi, viņa sākusi staigāt, runāt, ēst pati, iet uz podiņa kā visi bērniņi. Viņa ir vesela, gudra, jautra un niķīga divgadniece. Mūsu Dieva brīnums. Mammām, kuras pašlaik piedzīvo šādas dienas, es novēlu izturību, iespēju sevi palutināt un atpūsties. Lūdziet Dievam palīdzību, Viņš patiešām spēj un paveic brīnumus. Pat, ja neticiet - lūdziet tik un tā :)


Labdien! Man ir nedaudz citāds stāsts. Mani abi bērniņi ir nākuši pasaulē laikā. Viens svēra 3.650kg un otrs 4.500kg, taču es pati mammai piedzimu 28. nedēļā  un biju 1.200kg smaga. Kā mamma atceroties stāstīja-  biju vienā lielumā ar cukura paku! Man un brālim vecuma starpība ir 11 mēneši, es esmu jaunāka! Abi esam dzimuši ar ķeizaru. Mammas pienu pat neesmu pagaršojusi, jo mums bija dažādi rēzusi un tālajos Padomju laikos tādās situācijās bērnu nedrīkstēja barot ar savu pienu. Un ziniet? man veicas! tik spēcīgu organismu un labu veselību novēlu ikvienam! Paldies Dieviņam.

Novēlu spēku un ticību! Kā vecmāte manai mammai teikusi-  pāragri dzimušie bērniņi ir talantīgi it visā,ko uzsāk....